Atpakaļ Saturs Uz Priekšu

LAIKS ŠOVASAR VAIRS NEIES VECĀS SLIEDĒS, BŪS PUĶES SKUMJAS, BIŠU MEDUS RŪGTS. UZ TĀLIEM CIEMIEM KUMEĻŠ NETIKS JŪGTS, UN JASMĪNS ZARAINS MAIJĀ NEUZZIEDĒS.

PAR VELTI SAULE DIENU TUMSU KLIEDĒS, PRIEKS JĀŅU NAKTĪ NEATNĀKS PAT LŪGTS, UN ROKĀ SAVĪTĪS ZIEDS TIKKO PLŪKTS, BŪS KLAJUMS BAIGS, AIZ KATRA KRŪMA BIEDĒS.

VĒJŠ MIGLU SARKANU PĀR LAUKIEM DZĪS, BEZ LAIKA KOKIEM AUGĻI NOKRITĪS, PAR NASTU BŪS, KAS IR, UN TAS, KĀ NAVA.

PATS ZEMES DZIĻUMS TAUJĀTS PALIKS KLUSS, JO PĀRVĒRTUSI ŪDENS AVOTUS PAR VĒRMELĒM BŪS NODEVĪBA TAVA.

EDVARDS VIRZA

 

4


Zemes sulas riesās asnos un pumpuros, dzīvība tiecās atraisīt savu brieduma spēku.
Atdarījās iznīcības vārti. Latviešu zemi pārpludināja inde. Tā iesūcās zemē, piesātināja gaisu, asiņainiem tvaikiem aizklāja sauli, lai bēms, tikko dzimis, iezīstu to ar mātes pienu, lai sieva zaudēto savu roku spēku un tikuma slavu, lai vīrs pašā briedumā izkalstu un viņa gods un gara stiprums kļūtu kā prauls, kas nav vairs spējīgs ne jaunus asnus dzīt, ne pats savu svaru nest.
Nodzisušai dzīvībai cilvēka roka tiecas celt pieminekli, un pati dzīvība atstāj pēdas dzīvajo starpā. Bet tas, kas nodomājis nīdēt, tas izskauž līdz galam, lai pat ne akmens neliecinātu, kur un cik liela bijusi šī nomaitātā dzīve. Jo kur moku ceļi iezīmēti asinīm un drupām, tur nepaliek vairs pat ne liecinieka, lai nebūtu neviena, kas to paustu par tiem, kam piederējušas šīs asinis, kāds gars ir uzcēlis šos drupās grautos namus.
Tāds liktens bija nolemts latvju tautai.
Kas bija tas izdzimums, kas spēja sakrāt tādu indi un izliet to pār latvju zemi?
Ikviens, kas paslēptuvē uzglūn upurim, ir nelietis, ikvienu, kas nakts tumsā no muguras ar dunci uzbrūk dzīvībai, sauc par slepkavu. Bet nav vēl vārda, ar ko apzīmē to baigo varu, kas pameta aiz sevis ģindeņus un drupas — tāpat kā nevar atrast vārda visam tam, kā drausmā esamība nespēj aizsniegt apziņas un prāta robežas. Jo šausmas, asinskārību un postu, ko nesa svešā vara, cilvēce vēl nebija ne jaudusi, nedz redzējusi.

5


    Mocekļi un trimdinieki klusē, mokas rimst līdz ar nāvi, sāpju vaidus uzklausa debesis, bet pārestība, pazemojums un kauns, kas brēc pēc miroņu atņirgtajām lūpām viņu melnajās kapu bedrēs, nerims nekad. Viņu asinis mūžīgi alks atmaksas, un , viņu trūdus slēpdama, neapklusīs pati zeme, iekām taisnība, daba un Dievs nebūs nolīdzinājuši tās nodarītās gara un miesas sāpes, ko izcieta saistītā, atbruņotā, pazemotā latvju tauta sava pārbaudījuma moku stundā.
Zeme atdarījās. Tā atdeva upurus un atklāja šausmas, posta dziļumu un ciešanas, ko slēpa sevī baigais gads. Vārdi ir mēmi, lūpas nevarīgas, lai stāstītu pat to necilvēcības bezdibeni, kura malā stāvēja latvju tauta, nolemta pazudināšanai.
Tēli un liecības, ko mums atstājis šis laiks, lai runā paši. Un vārdi, ko tie saka, pēc atmaksas saukdami, lai nekad neizgaist no latviešu tautas apziņas.

6
Atpakaļ Saturs Uz Priekšu