Politiskais stavoklis.

1919. gada novembra beigas musu armija varonigas cinas sakava Bermonta vacu-krievu karaspeku. Ka agrak redzejam, šis cinas prasija lielus un smagus upurus, bet ar to vel musu tautai viss sapju kauss nebija iztukšots. Musu tautai un jaunajai topošai armijai staveja vel priekša lielas un grutas cinas. No Latgales bija japadzen sarkana armija.

Latgales iedzivotaji dabuja pietiekoši izbaudit komunistu varas laika launumus: badu, laupišanas un epidemiskas slimibas. Tapec, kam vien bija iespejams, tas bega pari frontei, stastija par sarkano patvariba, un ludza drizak atsvabinat no komunistu juga.

Ari bez iedzivotaju lugumiem bija saprotams, ka ar Latgales atbrivošanu japasteidzas, bet to vareja iesakt tikai pec galigas bermontiešu sakaušanas un padzišanas no musu zemes.

1919. gada beigas Padomju Krievija karoja ari ar citam valstim: Somiju, Igauniju, Lietuvu, Poliju un pašu krievu pretlieliniecisko Generalu (Kolcaka, Denikina un Judenica) armijam. Jaunas valstis centas sakaut šo toreizejo ienaidnieku, lai atbrivotu savas zemes no vina karaspeka.

Pari savas teritorijas robežam šo valstu merki nesniedzas, bet pretlielinieciskie generali tiecas gazt padomju varu praša Krievija un bija nesamierinami tas pretinieki.

Novembri, kad musu armija iesaka izškirošas cinas ar Bermontiešiem, generala Judenica armija ar lielam sekmem gaja uz priekšu un bija jau netalu no Peterpils. Šie apstakli bija mums visai labveligi. Sarkanie no citam frontem nevareja atvilkt lielakus spekus, lai tos verstu pret mums. Ar to izskaidrojams, ka šini laika krievi ne mums, nedz ari citam jaunajam valstim neuzbruka, bet aizstavejas.

Šads mums labveligs stavoklis nevareja ilgi pastavet un drizuma vareja sagaidit parmainas. Tas ari drizuma notika. Padomju Krievija guva pilnigu uzvaru par Kolcaka un Denikina armijam, ka ari Peterpils pievarte sakava Judenica armiju. To vajadami lidz Igaunijas robežai, sarkanie iesaka niknus uzbrukumus Igaunijas armijai.

Igauni varonigi atsita visus sarkano uzbrukumus, bet cieta lielus zaudejumus. Nevienada cina igaunu speki vareja pagurt un izsikt. Turpretim Pad. Krievijas bija iespejams uz Igaunijas un musu fronti parvest to karaspeku, kurš tai atbrivojas pec Kolcaka un Denikina armiju sakaušanas.

Musu armija novembri un decembri igauniem nekadu palidzibu nevareja sniegt, jo ari pec bermontiešu sakaušanas nevareja visus spekus no Dienvidu frontes atvilkt, tapec, ka nevareja zinat, kadi ir vacu noluki ; bija iespejami vinu jauni uzbrukumi. Cinas ar Bermontiešiem musu armija bija cietusi smagus zaudejumus, vajadzeja dot laiku atputai un papildinat zaudejumus, uzlabot apgadi un ierocus.

Ari karaspeka parvešana prasija daudz laika, jo toreiz musu dzelzceli bija bediga stavokli : truka lokomotivju un vagonu un vispar dzelzcelu parvadašanas spejas, salidzinot ar tagadejam, bija visai niecigas.

Visus šos apstaklus apsverot, Igaunijas armijas virspavelnieciba saprata, ka palidzibu pagaidam no musu armijas nevar gaidit un tapec pienema Pad. Krievijas priekšlikumu — iesakt pamiera sarunas. Bija sagaidams, ka Igaunija drizuma izstasies no karotaju rindas. Tadel vajadzeja pasteigties ar Latgales atbrivošanu, kamer vel stavoklis nav kluvis mums nelabveligs. Tuvaka laika musu armijai vien, bez kaiminu palidzibas, atbrivot Latgali butu uzdevums par smagu, jo ne visi iespejamie musu brunotie speki taja vareja piedalities. Tapec vajadzeja apskatities pec sabiedrotiem. Tadi vareja but musu dienvidu kaimini - Lietuva un Polija.

Musu attiecibas ar Lietuvu bija draudzigas, bet toreiz mums ar Lietuvu bija diezgan lielas domstarpibas robežu un dažu apgabalu piederibas jautajumos. Otrkart, Lietuvas armija vel atradas organizešanas un izveidošanas sakuma.

Atlika vienigi Polija. Ar Poliju gan mums nebija kopejas robežas, bet Polijas valsts galva un armijas vadonis pret mums bija draudzigi noskanots. 1919. gada decembri maršals Pilsudskis atsutija mums 6000 krievu šautenu un 5 miljoni patronu, ka Polijas armijas davanu Latvijas armijai.

Tas bija liels draudzibas žests, jo šini laika mums truka ierocu un municijas jaunformejamam dalam.

Polijas armija jau toreiz bija speciga ka skaita, ta ari apbrunojuma zina; un ta vieniga, no musu tuvakiem kaiminiem, bija spejiga cinities ar sarkanarmiju.

Polijai ari bija vajadziga musu draudziba, tapec jau musu cinu laika ar Bermontiešiem Polija piedavaja savu palidzibu Latgales atbrivošanai. Toreiz šo palidzibu nevarejam vel pienemt, jo musu armija nespeja uzbrukt divas frontes viena laika, kaut ari ar Polijas armijas palidzibu. Vajadzeja nogaidit cinu iznakumu ar Bermontiešiem, kur tad atbrivotos pravaki musu speki.

Decembra menesi Polija atkal atkartoja savu palidzibas piedavajumu. Ta ka Latgales atbrivošanu vajadzeja iesakt pec iespejas drizak, armijas virspavelnieciba iesaka ar Polijas armijas parstavi, kapteini Miškovski, sarunas par kopeja operacijas plana izstradašanu.

Latgales atbrivošanas musu armijas virspavelnieks vareja izlietot Kurzemes un Latgales divizijas pilna sastava, Latgales partizanu pulku, Landesveru un vel dažas nelielas vienibas. Vidzemes diviziju bija nepieciešami atstat valsts dienvidu robežas nodrošinašanai, bet Zemgales divizija vel nebija galigi noorganizeta: truka vel ierocu un tai nebija transporta lidzeklu, tapec uzbrukuma ta nebija izlietojama. Uzsakt Latgales atbrivošanu vienigi ar musu toreizejiem spekiem bija riskanti un nevareja ceret uz atriem un lieliem panakumiem. Gaidit, kamer uzbrukuma vares piedalities Vidzemes un Zemgales divizijas, nevareja, jo pa to laiku krievi varetu pievest, no citam frontem, daudz vairak svaigu speku, neka mes varejam laist uzbrukuma. Tada gadijuma, protams, uz sekmem bija maz ceribu, un, ja tas ari butu, tad tas prasitu loti lielus zaudejumus. Tapec Polijas priekšlikums bija japienem. Iesaktas sarunas atri panaca galigu vienošanos. Latgales atbrivošanas operacijas sakums tika nolikts uz 1920. g. 3. janvari.

Polijas labveliba un draudziba pret mums bija liela, un tapec kopdarbibas noteikumi mums bija loti izdevigi. Poli. prasija, lai pa kopigas operacijas laiku dala musu karaspeka tiktu paklauta polu armijas vadibai, ko poli nekad pilniba neizmantoja. Otra prasiba: visu to Polijas karaspeku, kas atradisies Latgale, apgadat ar uzturu un elpi. Ari šo prasibu mes varejam izpildit tikai pa dalai ; tomer poli te taisni iebildumus necela.

Kara ieguvumus nolema sadalit sekošs: krieviem atnemtos ierocus un municiju visu nodot mums; dzelzcela materialus un medikamentus sadalit vienlidzigi. Sanemtas uzturas vielas ieskaitit taja daudzuma, kadu mums pec liguma pienacas dot poliem.

Polijas labvelibai bija savi iemesli, kuru del vinai bija vajadziga musu draudziba. Polijas vadošas aprindas jau agrak bija izteikušas, ka Polijai neesot viena alga, kam piederes Latgale. Ja Latgale paliktu Krievijai, Polija ar to neapmierinatos, jo šads stavoklis apdraudeto vinas ziemelu flangu. Tapec pašai Polijai naktu par labu Latgales apvienošanas ar parejo Latviju. Polijas vadošo viru uzskatus, ka redzams, veidoja strategiski un politiski aprekini. Polijas attiecibas ar Lietuvu jau toreiz bija saspiletas (Vilnas apgabala del). Tapec poli centas visiem lidzekliem iegut musu draudzibu. Bez tam Polijai bija vajadzigs brivs celš uz musu ostam. To Polijai nodrošinaja musu draudziba. Ar to tad ari bija izskaidrojama Polijas liela draudziba un palidziba mums Latgales atbrivošana. Vismaz toreiz, Polijai citu aprekinu un noluku pret mums nebija, jo to vinai dikteja toreizejie apstakli.

Ligumu par Latgales atbrivošanu nosledza tieši abu armiju virspavelniecibas un tulin izstradaja kopeju operacijas planu. Operacijas merkis — kopigi ar polu karaspeku ienemt visu latviešu apdzivoto teritoriju. Lai sekmigi nodrošinatu ienemtas teritorijas noturešanu, tad uzbrukums jaizdara pari musu etnografiskam robežam lidz izdevigai aizstavešanas joslai.

Visuma, politiskais stavoklis decembra beigas un janvara sakuma bija mums labveligs, bet nakotne tas vareja grozities mums par launu. Visi apstakli bija par to, lai nekavejoties iesaktu Latgales atbrivošanu.