MĒS STĀVAM PAR MIERU...

    Ar varu pakļauta boļševismam, latviešu tauta bija spiesta uzņemties arī «lepnā pienākuma pildīšanu pret savu plašo dzimteni Padomju Savienību» — latviešu jaunatnei bija nolemts kļūt par sarkanarmiešiem. Jauniesaucamo reģistrācijas birojus greznoja melīgais plakāts: «Mēs stāvam par mieru, bet mēs pratīsim atbildēt kara kūdītāju sitieniem.»

Kāds raibi dekorēts jauniesaucamo sarkanarmiešu reģistrācijas punkts

     Tai pašā laikā boļševiku aģenti mēģināja ieskaidrot jauniesaucamajiem, cik bīstams Padomju Savienībai ir kapitālistiskais ielenkums (pa labi apakšā). Bija laiks, kad arī Baltijas valstis nepārprotami «apdraudēja» tās robežas. Un nevienam nebija noslēpums, ka, runādama par mieru, Padomju Savienība slepeni gatavojās karam. Baltijas valstīs tā bija ieguvusi izdevīgas izejpozīcijas uzbrukumam Vācijai, tagad - kāda liktenīga spēle! — pienāca latviešu jaunekļu kārta nodot savas dzīvības ienīsto boļševiku iebrucēju rokās.

     Jo sevišķu vērību piegrieza latviešu jaunatnei: no tās bija jāizaudzina «īsti boļševiki». Nodibināja pionieru vienības, legalizēja Mopru — Sarkano palīdzību, noorganizēja komjaunatni, kam pakāpeniski bija jādod kandidāti boļševiku partijai.
Skolās radās saspīlēts stāvoklis - ja kāds no bērniem nebija pionieru organizācijas loceklis, tā vecākos boļševistiskie audzinātāji uzskatīja par sociālistiskai valstij kaitīgiem. Bet kaitētājs bija bīstams un sodāms. Tas spieda daudzus pārvarēt savus uzskatus un sakostiem zobiem nolūkoties, kā viņu bērni nokļuva jaunās «kultūras» nesēju nagos.
Rīgas pili pārvērta par pionieru pili. Un kamēr bērni savā bērnišķīgajā naivitātē nodevās bērnišķīgiem priekiem, viņu tēvi pazuda no darba vietām, no mājām — un pazuda bez vests. Jo čekas drūmie gaiteņi un kameru slēgtās durvis klusēja, klusēja čekas ierēdņi, klusēja sargi — un klusēja arī tie nedaudzie, kam kāds brīnums bija lavis atgriezties no čekas dzīvē.

     Visu savu aģitācijas māku un varēšanu boļševiki sagāza nebeidzamās un bezgalīgās manifestācijās, kliedzošos plakātos un lozungos. Vinu raibumam, pārspīlētajiem samēriem un apmēriem, mākslīgi un piespiedu ceļā radītam skalumam vajadzeja, no vienas puses, segt to dziļo sašutumu, izmisuma dusmas un naidu, kas apslāpēts gruzdēja tautā, no otras puses — segt pašiem savas nelietības un varmācības, kas lauztin lauzās no ikviena boļševiku rīkojuma vai partijas pavēles. 1. maija svētki Rīgā šai nozīmē sasniedza visaugstāko.

1941. g. 1. maija raibumi Rīgā.

     Bezgalīgos gājienos gurdinātais cilvēks kļuva vienaldzīgs, nepārtrauktās sociālistiskās sacensībās garajās darba stundās pārpūlēts, tas tapa nejūtīgs pret ārpasauli... Tā boļševisms aiztaustījās līdz tautas garam, lai to nožņaugtu.